— Ņem un izlasi, — teica vergs, kas prata rakstīt. Un, kad saimnieks paņēma petīciju, miesassargs, kas bija sastindzis aiz pārsteiguma, ar dūri iesita pa seju ceļos noslīkušajam vergam. Vergs mira, viņam tikpat kā nebija spēka un viss bija vienalga. Viņš neizdvesa ne skaņas un, nokritis uz sāniem,_ gulēja nekustēdamies, noasiņodams no sitiena pa seju. Ārsts, kas bija aizskrējis pēc pils apsardzes, atgriezās ar sargiem, un vergs tika uzrauts kājās. Bet, kad vergu vilka, viņš ieķērās uz grīdas nokritušajā Toma Diksona rokā.
— Metiet viņu dzīvu pie suņiem! — pārskaities kliedza miesassargs. — Metiet viņu dzīvu pie suņiem!
Bet Rodžers Vondervoters, aizmirsis galvas sāpes, joprojām atspiedies uz elkoņa, pavēlēja viņam apklust un lasīja tālāk petīciju. Un, kamēr viņš lasīja, visi stāvēja klusi un nekustīgi: saniknotais miesassargs, ārsts, pils apsardze, bet pašā vidū — asinīm noplūstošais vergs, kas vēl aizvien turēja Toma Diksona roku. Un, kad Rodžers Vondervoters bija beidzis lasīt, viņš pagriezās pret vergu un sacīja:
— Ja šajā papīrā būs kaut mazliet sāmelots, tu nožēlosi, ka esi nācis pasaulē.
Vergs atbildēja: