— Es visu mūžu nožēloju, ka esmu nācis pasaulē.
Rodžers Vondervoters vērīgi palūkojās uz viņu, un vergs
piebilda:
Jūs jau esat nodarījis man pašu ļaunāko. Es mirstu. Pēc nedēļas es vairs nebūšu starp dzīvajiem, tāpēc man vienalga, varat nogalināt mani tūlīt.
— Bet ko tu darīsi ar to? — jautāja kungs, rādīdams uz roku, un vergs atbildēja:
— Nesīšu atpakaļ uz baraku un apbedīšu. Toms Dik- sotis bija mans draugs. Mūsu stelles atradās blakus.
Mans stāsts ir tikpat kā galā, brāļi. Vergs un roka tika ar ratiem nogādāti atpakaļ barakā. Neviens vergs nesaņēma sodu par to, ko viņi bija nodarījuši. Gluži otrādi — Rodžers Vondervoters izdarīja izmeklēšanu un sodīja uzraugus Džozefu Klensiju un Ādolfu Mansteru. Viņus atlaida no darba. Viņiem iededzināja pierē kauna zīmi, nocirta labo roku un tad abus izmeta uz ielas, lai staiguļo apkārt un lūdzas žēlastības dāvanas līdz pašai nāvei. Fonds pēc tam kādu laiku tika pārvaldīts saskaņā ar likumu, bet tikai kādu laiku, mani brāļi, jo Rodžera Von- dervotera vietā nāca viņa dēls Alberts, cietsirdīgs saimnieks un gandrīz pustraks cilvēks.
Brāļi, vergs, kas pasniedza kungam roku, bija mans tēvs. Viņš bija drosmīgs vīrs. Un, tāpat kā māte bija paslepšus iemācījusi lasīt viņu, tā tēvs iemācīja mani. Bet, tā kā viņš drīz vien nomira no sitieniem, Rodžers Vondervoters izņēma mani no barakas un mēģināja iztaisīt par cilvēku.