Rodžers Vondervoters pa tām starpām zvilnēja savā lieliskajā guļamistabā un gaidīja ogas; guļamistaba bija tik brīnišķīga un ar tādām ērtībām, ka mums un jums, kas savu mūžu neesam redzējuši neko tamlīdzīgu, acis apžilbtu. Vergs, kas prata rakstīt, vēlāk stāstīja, ka šī guļamistaba viņam šķitusi kā pati paradīze. Un kā nu ne! Desmittūkstoš vergu bija atdevuši savu darbu un savu dzīvību, lai dabūtu gatavu šo guļamistabu, turpretī vergi paši gulēja pretīgās migās kā meža zvēri. Vergs, kas prata rakstīt, ienesa ogas uz sudraba paplātes vai lēzena šķīvja: redzat, Rodžers Vondervoters bija izteicis vēlēšanos personiski aprunāties ar viņu par ogām.
Vergs, kas prata rakstīt, tikko turēdamies uz kājām, streipuliski pārgāja pāri lieliskajai istabai un nokrita ceļos pie Vondervotera gultas, turēdams izstieptajās rokās paplāti. No augšpuses paplāti sedza lielas, zaļas lapas, un miesassargs, kas stāvēja blakus, nogrūda tās nost, lai Vondervoters varētu redzēt ogas. Un, paslējies uz elkoņa, Rodžers Vondervoters arī redzēja tās. Viņa acis skatīja brīnišķīgās, svaigās zemenes, kas atgādināja dārgakmeņus, un starp tām — rūpīgi nomazgāto un, protams, mani brāļi, salīdzinājumā ar asinssarkanajām ogām balto jo balto Toma Diksona roku. Un vēl viņš redzēja stīvajos, nedzīvajos pirkstos sažņaugto petīciju, ko bija atsūtījuši viņa vergi no «Elles».